Militārais policists Didzis Zariņš – spēkavīrs un armijas Dižvīrs ar mūziķa dvēseli

Spēkavīru sacensības jau vienlaikus skatītājiem ir arī šovs, tāpēc labi, ja proti viņiem iepatikties. Sacensībās pārsvarā tiek izmantota visa veida tehnika, par standartu jau kļuvusi vieglās automašīnas celšana, smago mašīnu vai traktoru vilkšana iejūgā. Organizatori jau parasti piedomā, lai sacensībās jāvelk vai jāceļ kaut kas iespaidīgs, lai skatītājiem būtu interesanti vērot sacensības.

No tādām neierastākām lietām Rīgas lidostā esmu vilcis lidmašīnu, Ventspilī reiz ar rokām vilku kuģīti. Ir locītas gan pannas, pārplēstas biezās telefonu grāmatas, celtas meitenes virs galvas, kā arī celti smagumi, kad meitene sēž uz pleciem, daudz kas interesants darīts.

Kāda ir Tava ikdiena?

Kad ir dežūra, tad visu dienu pavadu dienesta vietā. Tā kā tā ir salīdzinoši mierīga un nav daudz jākustas, tad tos smagākos treniņus mēģinu veikt iepriekšējā dienā. Brīvdienās visus darbus cenšos izdarīt pa dienu, lai vakarā ir laiks ģimenei. No rīta pieceļos, paēdu brokastis, izdzeru kafiju, palasu ziņas, lai atbrīvotu prātu no liekām domām par to, kas mani sagaidīs treniņā. Citi prasa – cik ilgs ir tavs treniņš? Es atbildu – kad viss ir izdarīts, tad arī treniņš beidzas. Es treniņu procesam pieeju diezgan nežēlīgi, sevi daudz nežēloju. Arī treniņu programmu, protams, pakonsultējoties ar dažādiem speciālistiem, sev esmu sastādījis pats.

Ko par Tavu izvēli saka ģimene?

Mamma pašā sākumā nebija diez ko priecīga, kad no amatieriem pārgāju uz lielajām sacensībām pie Latvijas spēcīgākajiem puišiem, jo tur es kādu laiku biju viens no pēdējiem. Taču uzskatu, ka tikai tā iespējams attīstīties un izaugt, kad apkārt ir konkurence. Lai būtu izaugsme, jābūt iekšā tajā vilku barā.

Pēdējos gadus ģimene mani saprot un atbalsta pilnībā. Sakumā varbūt sieva mazliet dusmojās, ka treniņš man ir svarīgāks par visu citu, bet viņa ļoti labi apzinās, ka tikai ar smagu darbu iespējams tikt līdz labiem rezultātiem. Taču es mēģinu atrast laiku arī ģimenei, piemēram, jau vairākus gadus decembrī ņemu atvaļinājumu un sportu nolieku malā. Tad ir laiks apciemot arī radiniekus un draugus, ar kuriem nesanāk bieži tikties. Pirms dažiem gadiem janvāra sākumā man bija iespēja braukt uz sacensībām Ķīnā, bet tā kā decembris bija atvēlēts ģimenei un tajā laikā netrenējos, dalību atteicu. Nepatīk uz sacensībām doties nesagatavotam, jo es vienmēr braucu cīnīties, nevis piedalīties ķeksīša pēc.

Manas pirmās lielās sacensības ārpus Latvijas bija Ungārijā un Vladivostokā, Krievijā. Atceros, ka toreiz ieraugot, ka daži vīri ir uz pusi lielāki par mani, nodomāju: nebūs labi! Taču beigās viss pavisam citādāk izvērsās, jo ne vienmēr ārējais izskats liecina par patieso spēku. Taču bailes no lieliem vīriem sacensībās man bija tikai pirmajos gados, vēlāk es sapratu, ka varu ar viņiem cīnīties un pat uzvarēt.

Vispār man patīk “sodīt” tos, kuri ir ļoti iedomīgi un uzvedas augstprātīgi tikai tāpēc, ka savā valstī ir čempioni. Ar sodīšanu es domāju – uzvaru pār viņiem. Savukārt eksotiskākā vieta, kur esmu piedalījies sacensībās, ir Karību salas.

Kas vēl ir Tavā atbalstītāju pulkā?

Tie noteikti ir tuvākie cilvēki, draugi, paziņas. Ir arī tādi, kurus dzīvē pat neesmu saticis, bet kontaktējamies caur sociālajiem tīkliem, viņi manu uzmundrina un saka atzinīgus vārdus. Par finansiālo un materiālo atbalstu paldies Madonas novadam un Mārcienas pagastam, arī NBS Sporta klubam, ar kura palīdzību esmu varējis iekārtot treniņu vietu vecāku lauku mājās. Tāpat Jaunpils un Smiltenes pienotavām, kuras mani nodrošina ar spēcinošiem piena produktiem.

Ko spēkavīrs ēd?

Atcerēsimies, ka pēc pirmās profesijas esmu pavārs, līdz ar to es protu daudz ko pagatavot. Virtuvē man patīk improvizēt. Īpaši labi padodas kaut ko gardu pagatavot no sērijas “kad mājās nekā nav”, visi parasti brīnās, cik labi sanācis. Man iecienīti noteikti ir dažādi gaļas ēdieni, patīk eksperimentēt ar visādām marinādēm. Priekšroku dodu vienkāršiem, kārtīgiem latviskiem ēdieniem, piemēram, kartupeļiem ar gaļu un salātiem. Jo spēkavīriem ir jāēd pēc iespējas vairāk – lai būtu spēks un izturība. Arī “Riga TV24” kulinārijas raidījumā “La Dolce Vita. Ar Roberto” esmu gatavojis, toreiz  izvēlējos gatavot svētku spēka mielastu – pildītas cūkgaļas kakla karbonādes ar sīpolu mērci, vārītiem apceptiem kartupeļiem un burkānu salātiem.

Mans mīļākais ēdiens ir kartupeļu pankūkas, kuras tradicionāli cepa mans patēvs ikreiz, kad viņus apciemoju. Diemžēl viņš pavisam nesen aizgāja mūžībā, un es zaudēju ne tikai tēvu, bet arī treniņu partneri – visus šos gadus viņš bija klāt gandrīz katrā treniņā, ko aizvadīju laukos.

Sākumā, kad savu svaru vēl tikai audzēju, bija jāēd arī tad, kad īsti negribas. Centos to paveikt maksimāli dabīgi bez mākslīgajiem uztura bagātinātājiem, viegli nebija. Toreiz mājās bija tāds izvelkams dīvāns, sākumā apsēdos 90 grādos, ēdu, kad pilns vēders, mazliet dīvānu pavilku, iesēdos ērtāk, kad jutu – atkal pilns vēders, pabīdīju vēl trešajā pozīcijā, beigās bija grūti piecelties. Kādam tas var izlikties smieklīgi, taču, lai kvalificētos sacensībām, ir jābūt konkrētam svaram, un tas ir jāuzēd. Protams, paralēli pamatīgi jātrenējas.  Šobrīd, kad svars vairs nav jādabū klāt, man patīk ēst mazas porcijas, bet bieži. Pats pozitīvākais šajā visā – atšķirībā no citiem sporta veidiem, kuros sportistiem mēdz būt arī drastiskas diētas, man nav ļoti jāseko līdzi, tam ko ēdu, drīkstu atļauties arī kūciņas.

Esam pamanījuši, ka savos sociālajos tīklos publicē arī mūzikas video. Vai Tev daudz talantu?

Ģitāru iemācījos spēlēt laikā, kad profesionālajā vidusskolā mācījos par pavāru. Toreiz kopmītnēs daudzi atklāja jaunus talantus, jo kaut kā brīvais laiks bija jāīsina. Mums pat bija pašiem sava grupa “Melnie pipari”. Akordus mācījāmies no pierakstu klades, jo toreiz jau internets nebija tik plaši pieejams kā tagad. Vienīgi līdz tādam īstam koncertam tā arī netikām.

Mūzika man vienmēr bijusi tuva, domāju, ja man būtu bijusi labāka balss, iespējams, būtu izvēlējies mūziķa karjeru. Tā nu vairāk pievērsos sportam, bet mīlestība uz mūziku palikusi. Arī mana meita dzied ansamblī un mūzikas skolā mācās klavierspēli. Nesen nopirku klavieres un tagad kopā ar viņu spēlēju, kaut kas jau pamazām sanāk.

Cik ilgi būsi spēkavīrs?

Man ir 36 gadi un neslēpšu – dažreiz esmu aizdomājies, cik ilgi vēl gribu šo darīt. Ne gluži tā, ka apnicis, bet tagad ir vairāk jāpiestrādā pie motivācijas. Kādreiz mērķis bija būt pirmajam, uzvarēt tos, kuri tolaik šķita neuzvarami. Nu tas ir sasniegts, tāpat man pieder arī vairāki Latvijas rekordi. Līdz ar to man pašam sev jāizvirza jauni mērķi. Pēdējos divus gadus biju tādā kā bedrē, jo traumas dēļ nevarēju aktīvi trenēties, līdz ar to labi rezultāti arī izpalika. Lai arī līdzīgs sēžas muskuļa plīsums kā pirms diviem gadiem man bija arī pērn, kopumā 2019. gads bija veiksmīgs – esmu labāko spēkavīru trijniekā.

Vispār esmu izdomājis atbildi uz jautājumu, cik ilgi vēlos būt spēkavīrs. Tik ilgi, līdz dzimtajā ciematā iela tiks nosaukta manā vārdā, tad arī karjeru varēšu beigt.