Grāmatas "Es savu dzīvošanu ierakstu vēstulēs. Ilzes Indrānes vēstules laikabiedriem" atvēršanas svētki

“Ilzes Indrānes (1927–2025) vēstules laikabiedriem aptver veselu cilvēka mūžu (1947–2018) – tās iesāk tikko vidusskolu absolvējusi meitene un pēc 71 gada pabeidz sirma Vecmāmiņa. Vēstuļu izlase veidota no gandrīz sešiem simtiem viņas vēstuļu un zīmīšu 18 personām – draugiem, skolotājiem, žurnālistiem, klasesbiedriem, kam viņa uztic iespaidus Pedagoģiskajā institūtā, skolas darba mirkļus, sabiedrisko rosību lauku apvidū, ieinteresētību jaunu literātu tapšanā, komentē atsevišķu literāro darbu rašanos, rūpes par ģimeni un par tuviniekiem kļuvušajiem sarakstes partneriem, par ikdienas sadzīvi mājās Madonas pievārtē, ” saka sakārtotāja Dace Zvirgzdiņa.

Vēstulēs ieraugām laikmetu ar pozitīviem notikumiem un negācijām – var izlasīt, gan par rajonu sacensībām televīzijā, gan Tautas frontes dibināšanu Madonā un zemes privatizāciju, gan Rakstnieku savienības aiziešanu no Benjamiņu nama, deviņdesmitajos gados arī par negaidīto dzīves dārdzības pieaugumu, nepieciešamāko preču trūkumu, neizmaksātajiem honorāriem un veco cilvēku vientulību u.c. Tas viss kopā veidoja viņas un apkārtējo ļaužu dzīvi.

Vēstulēs radošā darbība parādās dažu literāro darbu tapšanas niansēs, prototipos, norises vietās, taču Indrāne nemēdz runāt par jauniesākto tēmu, drīzāk par vienu vai otru varoni kaut kas uzmirdz vēlāk, gandrīz tikai zinātājam uzminams. Aizrautīgās rakstīšanas periodos viņa pat savai tuvākajai draudzenei lūdz nenākt, jo: es saņemu sevi kā suni aiz ausīm un saku – sēdi, sliņķi!

Vēstules ievilina ar savu tiešo laika un laikmeta atklāsmi, ar ticību, ar spēju notiekošajā ieskatīties sievietes, skolotājas un rakstnieces acīm, ar to, ka rakstītais var pastāstīt neizsakāmi daudz, brīžiem par neaptverot, ka sāc izdzīvot notiekošo līdzās rakstniecei.

Informāciju sagatavoja: Skaidrīte Naumova

Informāciju iesūtīja: Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja Signe Prušakeviča, tālr. 64823844