Kinoseanss ''Testaments''

Anatols Imermanis, latviešu detektīvromānu rakstnieks un dzejnieks, sapņoja par Parīzi un brīvību, taču bija iesprostots Padomju Savienībā. Mirstot viņa pēdējā vēlēšanās bija, lai viņa pelnus izkaisa Parīzē. Filma seko Aleksandram Zapoļam, dzejniekam un dvēseles radiniekam, kurš 24 gadus pēc Imermaņa nāves dodas izpildīt šo vēlmi. Imermaņa pelnu urnas meklēšana izvēršas kā detektīvromāns, savukārt, ceļojums atklāj, ka mūsdienu Parīze atšķiras no Imermaņa iedomātās. Vietējais dzejnieks palīdz mums atrast veco Parīzi un sniegt mieru vecajam bohēmistam, kurš joprojām spēj izspēlēt jokus, pierādot, ka ar nāvi brīvība nebeidzas.

Filma Testaments ir aizraujošs piedzīvojums ar vienu no dīvainākajām pēcnāves vēlmēm, kāda jebkad izteikta. Mūsdienu dzejnieks Aleksandrs Zapoļs (pazīstams kā Semjons Haņins) meklē sava sen mūžībā aizgājušā kolēģa Anatola Imermaņa pazudušo pelnu urnu, lai piepildītu dzejnieka pēdējo vēlmi – tikt izkaisītam Parīzes Sarkano lukturu rajonos, lai viņš vienmēr būtu skaistu meiteņu kompānijā. Bet, kā izrādās, laikam ejot, pelnu urna ir kaut kur pazudusi bez pēdām. 20 gadus pēc nāves dzejnieks pats nokļūst detektīvstāsta centrā – Anatols ceļas no mirušajiem un ierauj mūs savā pēdējā piedzīvojumā. Tas ir aizsākums Anatola Imermaņa pēdējam detektīvam.

Scenārists Jānis Joņevs Anatolu Imermani raksturo kā pretstatu pārpilnu cilvēku: "Imermanis ir dzejnieks un detektīvstāstu rakstnieks. Padomju varas pieciests, taču režīma nesagremots. Disidents-bohēmists un leģendu fabrika. Traks uz sievietēm, bet miris vientulībā. Kādreiz slavens, šodien aizmirsts."

Šī piedzīvojuma ceļā tiks smēķēti cigāri, iepazīts kailums un mēģināts saprast, vai arī erotika spēja graut Padomju Savienību.

Režisors Jānis Ābele stāsta: “Mēs centāmies saprast, kas bija Anatols Imermanis. Disidents vai brīvdomātājs? Dendijs vai izvirtulis? Viņa laikabiedri Imermani sauc dažādi, bet lielākā daļa par viņu ir aizmirsuši pavisam. Tikpat pretrunīgs kā filmas galvenais varonis ir arī šis dokumentālais detektīvs, kurš brīžiem vairāk atgādina spēlfilmu vai erotisku mistēriju, nevis dokumentālo filmu.”