PIESAKIES KULTŪRAS JAUNUMIEM

Pieskarties cilvēka dzīvei. Harijam Gustavam Šulcam - 100.

iesūtīts: 2022.05.16 15:14
No 20. maija līdz 10. jūlijam, Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā, apskatāma izstāde, kas veltīta skolotājam, māksliniekam, diriģentam, kultūras personībai – Harijam Šulcam.

Harijs Šulcs dzimis 1922.gada 1. maijā Liepājā, pabeidzis Liepājas ģimnāziju, no 8 gadu vecuma mācījies vijoles spēli. Pēc pamatskolas beigšanas 14 gadu vecumā  iestājies Kazdangas lauksaimniecības vidusskolā (tagad Kazdangas lauksaimniecības tehnikums). Kazdangā jaunietis iepazinies ar dziedāšanas skolotāju, vijolnieku K. Jankovski, kurš rosinājis Hariju atsākt spēlēt vijoli un iedrošinājis koncertēt skolas ārsta, doktora Vēžnieka sievas rīkotajos mūzikas vakaros. Jau Kazdangā aktīvi iesaistījies gan teātrī, orķestrī, korī. Priekšpēdējā lauksaimniecības skolas klasē Harijam rodas pārliecība, ka mūzika ir viņa dzīves aicinājums, tāpēc nolemj skolu pamest un turpināt mācības Liepājas Tautas Konservatorijas (tagad Liepājas mūzikas vidusskolas) vijoles klasē. Taču nepabeigtās vidusskolas dēļ, nepieciešams iestāties Liepājas 1. ģimnāzijas priekšpēdējā klasē. Ģimnāzija bijusi ar ļoti  augstām prasībām, lai apgūtu mācību vielu un vēl vakaros apmeklētu Konservatorijas klasi nepieciešama liela uzcītība un apņēmība. Tieši šajā laikā Harijs iepazīstas ar diriģentu, vēlāk vidusskolas direktoru, izcilo skolotāju Valdi Vikmani, kurš diriģēja orķestri ar 50 mūziķiem, repertuārā iekļaujot Bēthovenu, Mocartu, Štrausu u.c.

1942.gadā, kad pārskrējušas pirmās kara vēsmas, Šulcs ir pabeidzis Liepājas 1. ģimnāziju, tiek turpinātas mācības Konservatorijā, kur  Harijs iestājies arī vokālajā (dziedāšanas) klasē, kur mācījies kopā ar savulaik publikas iemīļoto operdziedātāju Miķeli Fišeru (dzīves biedre Ārija Elksne). Mācību programma ir plaša- vijoles spēle, dziedāšana, klavierspēle, teorija, mūzikas vēsture. Šobrīd jau dzīvei ir nolikts augstāks mērķis – Valsts Konservatorija Rīgā.

Paralēli mācībām Harijs uzsāk darbu Liepājas meteoroloģiskajā stacijā, dežūrlaikā līdzi tiek ņemta vijole. Tajā laikā palielinās interese par zīmēšanu un gleznošanu, iedvesmojoties no gleznotāja, marīnista Artura Baumaņa.

Harijs savas vājās veselības dēļ turpina darbu meteoroloģiskajā stacijā, kuras darbība 1944.gadā tiek pārcelta uz Vāciju, tādā veidā viņš nonāk Austrumprūsijā

(Kaļiņingradas apgabalā). Šeit jauneklis satiek savas nākošās sievas Zentas Luces ģimeni, vēlāk jau atgriežoties Latvijā tiek nodibināta jauna ģimene ar dzīvesvietu Cesvainē. Harija tēvs, māte, māsa un vecvecāki ir devušies bēgļu gaitās, kā vēlāk noskaidrojas viņus dzīves ceļš aizvedis uz ASV.

Harijs piesakās Cesvainē par dziedāšanas skolotāju, bet nepietiekamās slodzes dēļ tiek nosūtīts uz Saikavu, kļūst par Lejasskolas direktoru.

Šajā laikā rodas pārliecība, par nepieciešamību mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā, bet iecerētie plāni par nožēlu neīstenojas, bet 1948.gadā kopā ar sievu Zentu viņš iestājās Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Zenta mācās latviešu valodas specialitātē, Harijs – matemātikas.

Kopš 1950.gada Šulcs strādā Cesvaines vidusskolā par matemātikas un dziedāšanas skolotāju. Aktīvi iesaistās pašdarbībā. 1950.gadā pirmo reizi nostājas kopkora priekšā Krustpils rajona Dziesmu svētkos.

1959.gadā piedalās kora “Cesvaine” izveidošanā, kori vada kopā ar dziedāšanas skolotāju Valiju Ezeriņu (Grigorjevu). Sešdesmitajos gados koris daudz koncertējis arī ārpus Latvijas - Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Iļjanskā, Polockā.

Tajā laikā Cesvaines korī dziedāja 90 dalībnieki, lielākajai daļai 1967.gadā tika piešķirta tā laika teicamnieka nozīmīte “Mākslinieciskās pašdarbības teicamnieks”.

1970.gadā koris izcīnīja republikas koru skatē pirmo vietu un ieguva Tautas kora nosaukumu. Šajā laikā nodibinās draudzīgas saites ar diriģentiem  J. Dūmiņu, D. Gaili, V. Berģi u.c.

Simtgadei veltītais Tautas koru koncerts notiek tieši Cesvainē, tas prasa lielu organizatorisko darbu no koru vadītājiem. Dziesmu svētku simtgades aktivitātes atspoguļotas Rīgas kinostudijas krāsainajā, dokumentālajā filmā “Dziesma”(1974), režisors L. Gaigals, operators D. Sīmanis (seniors), scenārija autors V. Lorencs.   Filmas fragmentos redzams diriģents Harijs Šulcs, Tautas kora “Cesvaine” dalībnieki, starp viņiem arī skolotāja Zenta Šulce.

1980.gadā Šulcs nodot kora vadību diriģenta Edvīna Dziļuma rokās, bet līdz mūža galam dzīvo līdzi kora dziesmai un dziedāšanas tradīcijām.  

Mūzikā Harijs neaprobežojas ar kora vadīšanu, viņš iegulda savu talantu kompozīcijā un pat aizraujas ar mūzikas instrumentu izgatavošanu.

Komponētas dziesmas – “Ziema”, “Egles zieds”, “Baltā bērzu šūpulī”, “Dzīvei”,   Cesvaines vidusskolas himna ar A. Ķirškalnes vārdiem.

Sirds aizraušanās ieguldīta teātra veidošanā Cesvaines vidusskolā, iestudēti tādi darbi kā I. Indrānes “Lazdu laipa”, Raiņa “Zelta zirgs”, A. Brigaderes “Runga iz maisa”, “Sprīdītis”, V. Vigantes “Palmas zaļo vienmēr”. Izrādes vajadzībām veidotas dekorācijas, tērpi, izpildīta mūzika.

Mūža nogalē pamazām piepildās mūža sapnis, ir vairāk laika glezniecībai, grafikai, fotogrāfijai, darbam dārzā. Nikolaja Petraškevica vadītajā Tautas studijā Rīgā un Emīla Melngaiļa  Tautas mākslas nama organizētajos semināros iegūtās zināšana tiek pielietotas praksē apmeklējot plenērus un strādājot plecu pie pleca ar profesionāļiem -  Imantu Vecozolu, Ā.Skridi, J.Simsonu u.c. Gleznotāja rokraksts mainās no reālistiskā skatījuma līdz drosmīgiem otas triepieniem un špakteļlāpstas klātiem dekoratīviem laukumiem. Lielākā gleznieciskā mīlestība Cesvaines pils tiek gleznota vairākos variāciju desmitos, tiek sakrāta nepieciešamā biļetes nauda uz tālo Ameriku, lai apmeklētu vecākus kapsētā.

 

Harijs Šulcs nenoliedzami bija  sava laika personība, viņu nevarēja neievērot – stalts augums, kupli, melni, nedaudz iesirmi, sprogaini mati, stigra un nosvērta žestu valoda, atsaucīga sirds un dzīvi mīlošs debess zilu acu skatiens.

1992.gada 15.maijā  skolotājs Harijs Šulcs tika aizsaukts Dieva debesu dārzos, nekrologā teikts “Skolotājs – sirdscilvēks, talantīga kultūrpersonība Cesvainē, Madonā, Latvijā”. Bēru dienā skolotāju no Cesvaines vidusskolas (Cesvaines pils Balles zāles) uz rokām līdz kapsētai aiznesa viņa audzēkņi. Zīmīgi, ka kapa vieta atrodas blakus akai. Tieši ar aku var salīdzināt skolotāja mūžu, darbu un attieksmi pret cilvēkiem, ar aku, kurā nemitīgi ieplūst pazemes dzīvie avoti.      

Izstādes iekārtotāji aicina Harija Šulca dzīves līdzgaitniekus, audzēkņus, talanta cienītājus 4.jūnijā, plkst.13.00, iegriezties Madonas muzeja mansardā, lai pakavētos atmiņās, caur atstātajiem darbiem pieskartos cilvēka, mākslinieka Harija Šulca dzīvei un mūžam. 

 

Pieejamos materiālus apkopoja

mazmeita Kristīne Šulce

 
Pārsūti Draugiem.lv Pārsūti Facebook Pārsūti Twitter Pārsūti LinkedIn
© 2008-2022 Madonas novads. Visas tiesības aizsargātas. Izgatavoja GlobalPro »
Datu privātuma politika · Sīkdatņu politika · Piekļūstamības paziņojums