SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS

Sociālie pakalpojumi un sociālā palīdzība ir sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa, kuras uzdevums ir garantēt sociālo aizsardzību tiem iedzīvotājiem, kuri saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kuri nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību.

Sociālie pakalpojumi ir sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija, profesionālā rehabilitācija un sociālais darbs.

Sociālās aprūpes pakalpojumus var saņemt tie cilvēki, kuriem ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ.

Šos pakalpojumus var saņemt dzīvesvietā vai ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās. Tos atkarībā no pakalpojuma specifikas nodrošina valsts, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas.

Pakalpojumi ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās pieejami cilvēkiem, kuri vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Viņi tiek nodrošināti ar mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju.

Valsts rūpējas, lai cilvēkiem būtu pieejami arī ilgstošai aprūpei alternatīvi, ģimenes videi tuvināti pakalpojumi dzīvesvietā vai tās tuvumā. Šādi pakalpojumi ir aprūpe mājās, pakalpojumi dienas centrā, servisa dzīvoklis, grupu māja vai grupu dzīvoklis, u.c.

Lai saņemtu alternatīvās aprūpes pakalpojumus, cilvēkam vai viņa likumiskajam pārstāvim jāvēršas savas pašvaldības sociālajā dienestā. Krīzes centra un naktspatversmes pakalpojumus var saņemt tieši iestādē, nevērošoties pašvaldībā.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi vērsti uz to, lai nodrošinātu personām sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā. Sociālā rehabilitācija ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un/vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

Valsts nodrošina sociālo rehabilitāciju no vardarbības cietušiem bērniem, bērniem, kuriem izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai cita veida apreibinošām vielām, redzes un dzirdes invalīdiem, personām ar funkcionāliem traucējumiem darbspējīgā vecumā, cilvēku tirdzniecības upuriem, politiski represētām personām, Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušām personām.

Profesionālā rehabilitācija ir pasākumu kopums, kas nodrošina invalīdiem jaunas profesijas apgūšanu. Profesijas apgūšanas laikā izglītošanās tiek nodrošināta atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim.

Šo pakalpojumu saņem personas darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta smaga vai mēreni izteikta invaliditāte, kuras dēļ tās nespēj strādāt iepriekšējā profesijā, un tām ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt jaunu profesiju.

Personām ir iespēja iegūt profesionālo pamatizglītību, arodizglītību, profesionālo vidējo izglītību vai pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, nodrošinātas profesionālās pilnveides un tālākizglītības iespējas, kā arī iespējas atjaunot darbspējas, apvienojot individuālo sociālo rehabilitāciju ar medicīniskās rehabilitācijas elementiem atbilstoši klienta funkcionālajiem traucējumiem, spējām un attīstības līmenim.

Pirms mācībām notiek profesionālās piemērotības noteikšanas kurss.

Ja ģimenē ir problēmas ar bērnu audzināšanu, attiecībām ģimenē un citām sociālām problēmām, iespējams vērsties pašvaldības sociālajā dienestā pie sociālā darbinieka, kas specializējies darbam ar ģimenēm ar bērniem. Sociālais darbinieks palīdzēs izprast problēmu cēloņus, saskatīt atrisināmās lietas, kā arī piesaistīt nepieciešamos materiālos un citus resursus problēmas mazināšanai vai atrisināšanai.

Sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa un ģimenes materiālo resursu - ienākumu un īpašumu novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību savas sociālās situācijas uzlabošanā.

Latvijas normatīvajos aktos ir noteikts, kas ir „trūcīga persona" (Ministru kabineta 30.03.2010. noteikumi Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu) un  „maznodrošināta persona" (Likuma „Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" 14.panta 6.daļa), bet termins „nabadzība" Latvijas likumdošanā nav definēts, tāpēc, runājot par nabadzību, sociālo atstumtību un sociālo iekļaušanu, tiek pielietotas Eiropas Komisijas definīcijas.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas noteikto, par nabadzīgām tiek uzskatītas personas, ja to ienākumi un resursi (ekonomiskie, sociālie un kultūras) ir tik ierobežoti, ka viņu dzīves līmenis ir zemāks par sabiedrībā pieņemto un tiem tiek liegtas vai ir ierobežotas pamattiesības. Tādējādi nabadzība galvenokārt ietver materiālo resursu trūkumu, kā rezultātā cilvēks nevar nodrošināt dzīvei nepieciešamās pamatvajadzības (pārtika, mājoklis, veselība, izglītība, kultūra u.c.).

Sociālā atstumtība ir plašāks jēdziens nekā nabadzība, - tā ir indivīdu vai cilvēku grupu nespēja iekļauties sabiedrībā nabadzības, nepietiekamas izglītības, bezdarba, diskriminācijas vai citu apstākļu dēļ. Tātad sociāli atstumts cilvēks nespēj piekļūt pakalpojumiem un precēm, nespēj īstenot savas tiesības un izmantot iespējas, jo pastāv šķēršļi, kas to liedz, piemēram, vides nepieejamība, sabiedrības aizspriedumi, emocionālā un fiziskā vardarbība u.c.

Sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir iedzīvotāju grupas, kurām ir liegtas vai apgrūtinātas iespējas iegūt pietiekamus ienākumus, saņemt dažādus pakalpojumus un preces, kuras ir būtiski nepieciešamas pilnvērtīgai funkcionēšanai sabiedrībā.

Savukārt sociālā iekļaušana ir process, kura mērķis ir nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajām personām nodrošināt iespējas, pakalpojumus un resursus, kuri nepieciešami, lai pilnvērtīgi piedalītos sabiedrības ekonomiskā, sociālā un kultūras dzīvē, uzlabojot dzīves līmeni un labklājību, kā arī lielākas līdzdalības iespējas lēmumu pieņemšanā un pieejamību personas pamattiesībām.

Latvijā nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas ir šādas:

  • pensijas vecuma personas (īpaši sievietes un vientuļie pensionāri);

  • pirmspensijas vecuma personas;

  • daudzbērnu un nepilnās ģimenes;

  • bērni;

  • invalīdi un personas ar funkcionāliem traucējumiem;

  • bezdarbnieki (īpaši ilgstošie bezdarbnieki);

  • bezpajumtnieki;

  • romi;

  • ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas;

  • cilvēku tirdzniecības upuri;

  • no psihoaktīvām vielām (alkohola, narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām) atkarīgās personas;

  • personas ar nepietiekošām, zemām vai darba tirgum neatbilstošām zināšanām un prasmēm;

  • trūcīgās personas.

Copyright © 2008-2017 Madona. All rigts reserved. Created by GlobalPro »