Tikšanās ar dzejniekiem Annu Auziņu un Arvi Vigulu

Arvis Viguls (1987) - viens no latviešu dzejnieku jaunākās paaudzes neapšaubāmiem līderiem.

Dzejas krājumi: ”Istaba” -  ¼ Satori – 2009.  - Latvijas Rakstnieku savienības Literatūras gada balvu nominācijā „Gada debija", kā arī Ventspils starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas radošā stipendija. “5:00” - Mansards2012. - manuskripts apbalvots ar Annas Dagdas prēmiju. Abas grāmatas izdotas ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Raksta recenzijas par jaunākajām dzejas grāmatām.

Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā starpkultūru sakarus ar Spāniju.  Tulko no angļu, krievu un spāņu valodām.

Izsmalcināti un daudzslāņaini, meistarīgi un mūsdienīgi – tādi ir Arvja vigula dzejoļi. Pats autors, reiz intervēts, par dzejas rakstīšanu izsakās šādi: „Man patīk to darīt – rakstīt dzejoļus, atdzejot, un varbūt pat tas ir vienīgais, ko es protu.“

Par dzejas grāmatu “Istaba” Kārlis Vērdiņš raksta: „Nopērciet šo grāmatu par naudu, kuru bijāt paredzējuši maizei vai zālēm, nopērciet to par kompensāciju, ko jums izmaksās, kad atlaidīs no darba. Lasiet šo grāmatu krēslainā, nekurinātā dzīvoklī pilsētas nomalē, lasiet to pēdējos saules staros un vājā ielas spuldzes gaismā. Lasiet šo grāmatu, kad pārnākat no orģijām zāli sapīpējies, kad dzerat jau trešo dienu, kad esat paģirains un jums neviens nedod uzlāpīties. Lasiet, kad visi jūs pametuši, kad nav neviena, ar ko parunāties, kad neviens jūs nemīl un nesaprot. Lasiet un būsiet laimīgi!”

Otrā grāmata “5:00” - “Vērtīga grāmata rudens vakaram” - iesaka Jānis Rokpelnis.

“Arvis no Istabas ir pārvietojies uz Lielo istabu jeb viesistabu. Uz istabu, kurā viņš uzņem savas atmiņas kā viesus, bet pats būdams jau aizceļojis uz atmiņu neskartu Eiropu. Aizceļojis ar vienu vienīgu koferi, un viņam nav ne jausmas, kas tajā ir iekšā. Viņš ir kā apjucis tūrists bez adreses – ik pa laikam no dažādām Eiropas pilsētām mēģinādams sazvanīt pagātni, savu tēvu, kādu zudušu mīlestību, nesaprastus klasiķus, draugus šaurā virtuvē, mēģinādams sazvanīt pats sevi – to, kurš vairs nav viņš, bet kāds cits. “ - tā Agnese Rutkeviča par otro dzejas grāmatu.

Latvijas Televīzijā  skatītājiem bija dota interesanta iespēja:  viens raidījums - viens dzejolis - pašu autoru sniegumā.  Arvis Viguls runāja savu dzejoli “Virtuve”. Viņa dzejoļi arī topot virtuvē.

2011. gada septembrī, atzīmējot Eiropas valodu dienu, mēnesi Briseles metro galvenajās stacijās un metro vagonos varēja aplūkot dzejoļu kolekciju "Transpoēzija" ("Transpoesie") no 21 ES valsts 18 dažādās valodās, Latviju un latviešu valodu pārstāvēja dzejnieka Arvja Viguļa dzejolis "Durvis" - oriģinālvalodā, ar tulkojumiem franču un nīderlandiešu valodā.

Dzejas stundās tika runāts par Dzejas dienu nozīmi, vai tās ir satikšanās un svētki dzejniekiem, vai interesanti pasākumi citiem cilvēkiem, par Dzejas dienu aktivitātēm Rīgā, “Dzejas piegrieztni”, Satori portālu, “Latvju Tekstiem”, dzejas pārgājieniem,  pasākumu “ Skaņa. Vārdi - Pavasaris 2012", dzejas pieturām, par to,  vai novadu aktivitātes ir tikai “satelīts”, kā šogad Dzejas dienu programmā minēts.

Tikšanās laikā tika uzsvērts, cik svarīgi jaunam autoram ir daudz lasīt,  vērtēt,  atdzejot, pēc iespējas vairāk izzināt agrāk pasaules milzu dzejas krājumā uzrakstīto.

Pārrunājām, vai dzejproza tagad ir modē? Cik svarīgi ir  simboli? Vai, iezīmējot dzīvi drūmās krāsās, jaunie autori liek pārdomāt mūsdienu jauniešu skarbo realitāti:“- Zirga vecumu nosaka pēc zobiem,/ sāpju vecumu — pēc rētām./ Es vēl esmu pavisam jauns,/ šeit — un to jāsaka čukstus —/ vēl ir daudz brīvas vietas.”

Kas ir dzeja autoram, kas – lasītājam? -“pusaudžu vecumā un arī vēlāk dzeja var kalpot par pašterapijas līdzekli,  grūtākais – realizēt ideju, formu piepildīt ar saturu.”

“Palasīšu dažus tekstus”  - tā Arvis Viguls.”- mana mute — tai nav izvēles,/ viena mute, lai skūpstītu un melotu,/ tā pati mute, lai dziedātu šķībi,/ lai smaidītu, lai kodītu lūpas,/ lai stostītos, kad tai jāsaka: "Mēs...",/ lai klusētu, kad jāatzīstas: "Man ir labi...",/ un runātu muļķības, kad tai pieklātos/ klusēt.”

“ - dienas ar savām rūpēm – tie ir pirksti, kas taustās/ tumšā telpā pēc gaismas slēdža. -”

Ne jau vienmēr uzrakstītais  būs absolūta patiesība, ne vienmēr uzrakstītais jāattiecina uz paša autora piedzīvoto un pārdzīvoto, bet uzrakstītajam būtu  jāuzrunā lasītājs, vienalga, vai runa par vecajiem laikiem, par kuriem mums nemitīgi atgādina, vai tiem, kad -”Esam kaisījuši pelnus sev uz galvām/ kā garšvielu,/ staigājuši caur neskaitāmiem spoguļiem/ un tā arī neredzējuši savas sejas.-”, vai tiem brīžiem, kad - ”es klusēju,/ es esmu durvis,/ kas aizcērt sevi/ ciet.”, vienalga,  “- jūs drīkstat vien/ pielaikot manu vientulību, / tāpat kā pielaiko/ tērpus.”

Anna Auziņa (1975) – dzejniece un gleznotāja, raksta recenzijas par dzejas grāmatām, tulko no angļu valodas.

Dzejas krājumi:“Es izskatījos laimīga” - Mansards – 2010., žurnāla “Latvju teksti” dzejas balva,

Ojāra Vācieša prēmija (2011.). Dzejoli „Grāmata” žūrija anonīmā konkursā novērtē kā visaugstvērtīgāko un piešķir Olivereto (Jāņa Sudrabkalna alter ego) balvu dzejā Trubadūrs uz ēzeļa   (2008.). “Slēpotāji bučojas sniegā” – Preses nams – 2001., A/S "Preses nams" konkursa balva par manuskriptu "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001.). ”Atšķirtie dārzi” - Uguns – 1995., Klāva Elsberga prēmija par  manuskriptu (1994.).

Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu un Jura Jurjāna, Normunda Brasliņa un Kristapa Zariņa zīmēšanas un gleznošanas meistardarbnīcu. Ikdienā Anna Auziņa strādā reklāmā. Viņu“-skumdina, kā cilvēki cits citu pārprot un ieļaunojas,” ka bieži vien“auditorija izlasa pavisam citu ziņu, nekā ir tikusi sūtīta”.

Abās skolās, kad Anna lasīja savu dzeju, viņa tik ļoti dzīvoja uzrakstītajā, ka likās, viņa iekšēji smaida. Vārdi ceļoja pie klausītājiem un likās, ka uzrunā katru personīgi. Tad bija jādomā par to, vai dzejas laiks ir kā uzskaitāms - domāšanas laiks, radīšanas laiks, tas ir sev vai citiem atvēlēts vai atņemts laiks, vai uzdāvināts laiks?

Autore lasīja par labajiem vecākiem, kuriem vienmēr pietrūkst laika, jo “ - Laiks ir vienmēr pret mani,” bet vienalga:  „ - es dāvinu savas dienas/ es dāvinu savas dienas laikam.”

Anna Auziņa raksta krāsaini, sajauc visdažādākos toņus un rakstus, zīmē dzejā un lasītājam vien jāspēj izsekot redzes gleznām un vārdu spēlēm. Viņa gan pati saka:“Domāju, ka gleznā emocijas var noslēpt viltīgāk nekā dzejā.” Tomēr: „ - dzeja nav dzīve,/ taču tā ir vienīgā īstā,-”.

Šī rudens diena bija bagāta un piepildīta, bet “ - Dievs arvien no jauna iešūpo virvi, pa kuru tev jāiet./ Dievs iededz jaunu rudens dienu.”

Paldies autoriem par mums atvēlēto līdzdomāšanas laiku, paldies skolām, kas laipni uzņēma viesus! Tiekamies atkal domās un vārdos!

                                                                                                                                Sarmīte Radiņa
/A. Vigula un A. Auziņas domas slīprakstā/

Agra Veckalniņa un Ingūnas Kaņepones foto 
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Array
Copyright © 2008-2019 Madona. All rigts reserved. Created by GlobalPro »