2021.11.16 16:36
Atzīmējot Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu 11.novembrī un Latvijas proklamēšanas 103.gadadienu 18.novembrī, atskatīsimies uz svarīgākajiem notikumiem pirms 100 gadiem – 1921.gadā
1921.gads Latvijai iesākās ar starptautiski svarīgu notikumu – ar mūsu valsts atzīšanu de iure. Latvija bija kļuvisi par pilntiesīgu pasaules valsti. Šī mērķa sasniegšanai daudz paveicis pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics (1887-1925). No 1920.gada beigām līdz 1921.gada janvārim viņš apmeklēja Vatikānu, Romu, Parīzi un Londonu, cenšoties iegūt šo valstu vadošo politiķu atbalstu. Izšķirošie notikumi risinājās 1921.gada janvāra beigās Parīzē, kur notika Sabiedroto (Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas un Japānas) Augstākās padomes sēde. Divreiz atliekot Latvijai ilgi gaidītā jautājuma izskatīšanu, 26.janvāra pēcpusdienā Sabiedroto Augstākā padome vienbalsīgi nolēma atzīt Latvijas valsts neatkarību de iure. Pulksten 17:00 Latvijas pārstāvniecība Parīzē saņēma telefona zvanu no Francijas ārlietu ministrijas ar ziņu, ka pasaules vadošās valstis tikko atzinušas Latvijas neatkarību. Beidzot Latvija bija pierādījusi, ka ir spējīga pastāvēt kā neatkarīga valsts, tā noslēdzot sarežģīto valsts veidošanās procesu. Kopš tā laika 26.janvāris Latvijā kļuva par svinamu dienu. Starpkaru periodā tā bija brīvdiena.
15.jūnijs - apstiprināts Latvijas ģerbonis
1921.gadu var uzskatīt par mūsu valsts ģērboņa dzimšanas gadu – 15.jūnijā Satversmes sapulce apstiprināja Latvijas ģerboni. Ģerboņa izstrādei bija nepieciešami pat divi konkursi, jo pirmajā reizē neviens no 53 projektiem netika apstiprināts, savukārt otrajā konkursā par labāko tika atzīts grafiķu Vilhelma Krūmiņa (1891-1959) iesniegtais un Riharda Zariņa (1869-1939) pilnveidotais valsts ģerboņa projekts. Tajā iekļauti simboli – saule kā jaunās valsts dzimšana, valsts karoga lente, nacionālā koka – ozola zari, Latvijas novadi un to vienotība kā trīs zvaigznes (Vidzeme, Latgale un Kurzeme kopā ar Zemgali), sarkanais lauva un sudraba grifs, kas attēloti kā vairoga turētāji simbolizējot Latvijas piederību agrāk pastāvējušiem valstiskiem veidojumiem (lauva no Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboņa, grifs no Pārdaugavas hercogistes, pārstāvot Vidzemi un Latgali). Latvijā tiek izmantoti lielais, mazais un mazais papildinātais ģerbonis. Mazajā valsts ģerbonī ir attēlots vairogs no lielā valsts ģerboņa ar trim zvaigznēm virs tā, bet papildinātajam mazajam valsts ģerbonim apkārt ir apvīti ozola zari. 1921.gada pieņemtajā likumā tika noteikts, ka Lielo valsts ģerboni svarīgos gadījumos izmanto valsts augstākās amatpersonas, Latvijas sūtniecības ārzemēs un iestādes, kam bija piešķirtas tādas tiesības. Kā dekoratīvu elementu lielo ģerboni bija atļauts iespiest uz naudaszīmēm, uz valsts vērtspapītiem, uz augstāko nominālu pastmarkām, „Valdības vēstnesī”. Mazo ģerboni varēja lietot citas valsts amatpersonas un iestādes, kurām tiesības lietot savu zīmogu. Mazo papildināto ģerboni (nebija pieminēts 1921.gada likumā) zīmogos, uz veidlapām un oficiālos izdevumos izmantoja ministrijas, to departamenti, Latvijas banka, pasts. Attēls bija iespiests pilsoņu pasēs.
22.septembris - Latvija uzņemta Tautu Savienībā
Rudens Latvijai iezīmējās ar vēl vienu starptautiskās atzīšanas apliecinājumu - uzņemšanu Tautu Savienībā. Pirmie mēģinājumi iestāties organizācijā bija jau 1920.gada maijā un septembrī. Ņemot vērā, ka tobrīd Latvija vēl nebija starptautiski atzīta un Sabiedrotajiem nebija skaidra nostāja Krievijas jautājumā, iestāšanās bija nesekmīga. 1921.gada 1.septembrī, Latvijai esot jau starptautiski atzītas valsts statusā, Zigfrīds Anna Meierovics Tautu Savienības ģenerālsekretāram Ērikam Dramondam iesniedza jaunu uzņemšanas lūgumu, kurā pieminēja, ka 22 pasaules valstis atzinušas Latviju de iure. Pēc dažām nedēļām, 22.septembra asamblejas sēdē ar 38 balsīm „par” un 10 valstīm nepiedaloties, Latvija tika uzņemta Tautu Savienībā. Kā organizācijas dalībvalsts Latvija skaitījās līdz pat Tautu Savienības pašlikvidācijas sēdei 1946.gadā, bet pēc okupācijas 1940.gadā mūsu valsts darbība Tautu Savienībā tika pārtraukta, turklāt tajā pašā gadā Latvijai nācās pamest arī savas pārstāvniecības vietu Ženēvā, jo tur ievācās PSRS vēstniecība. Pēc 45 gadiem 1991.gada 17.septembrī kļūstot par Tautu Savienības pēcteces ANO (Apvienoto Nāciju Organizācijas) dalībnieci, Latvija atgriezās starptautiskajā apritē.
Izmantoti attēli no Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja krājuma.