Viņas biogrāfija pavisam īsi uzrakstāma. Pēdējā no Saikavas jaunsaimnieku Bērziņu četrām meitām. Kalna skola aiz Aiviekstes un Madonas 1. vidusskola, kurp bieži bija kājām jānāk. 1948. gada izlaiduma absolventi regulāri pulcējās Viņas aicinātajos salidojumos, kaut dalībnieku skaits ar gadiem pamazām saruka. Trīs darba vietas – pieci gadi toreizējā laikraksta „Madonas Arājs” redakcijā, trīsdesmit četri kultūras namā – sākumā instruktores, tad mūža darbs direktores (1958–1987) amatā, vēl trīspadsmit muzeja izstāžu zālēs. Viņas mājas bija Raiņa ielas baltajā namā, kur viņa rītos uzsmaidīja pirmajiem darbiniekiem un pulciņu dalībniekiem, laipni pavadīja pēdējos apmeklētājus vakaros, aizslēdza durvis un bieži tikai naktī devās uz dzīvokli Rūpniecības ielā. Dzīve uz skatuves aizsākās 1950. gada janvārī, te bija īstā ģimene – R.Blaumaņa Tautas teātris, pat nemēģināsim saskaitīt ne Viņas lomas, ne nospēlētās izrādes, ne vadītos koncertus un sarīkojumus. Pēdējā lielā loma „Cīrulīšu” Zelma iestudēta 60 ziemas vēlāk. Kaut lēnākiem soļiem un retāk, viņa apmeklēja koncertus un izrādes izremontētajā ēkā un priecājās par visu labo, kas tur notika. Bez Martas līdzi jušanas un atbalsta nenotika neviena sportista starti televīzijas ekrānā, jo īpaši līdzpārdzīvojot mūsu hokejistiem.
Martiņai bija labas, siltas acis, Viņa prata nomierināt satraukto, uzmundrināt noskumušo, priecāties par katru, kas atvēra mājokļa durvis. Viņas draugi bija ziedi, bērzi, debesis.
Vēlot rimtu Aizsaules ceļu, pulcēsimies atvadu brīdim Madonas kultūras namā sestdien, 10. martā no plkst. 13.00, izvadīšana plkst. 14.00, atdosim zemes klēpī pilsētas kapos plkst. 15.30.