Iesakām izlasīt

“Gaiziņš atstājis iespaidu jau uz maniem senčiem,” viņš saka. Tad aizrautīgi stāsta, ka “Rutuļu” māja uzbūvēta 1870. gadā ar tajā laikā pavisam neraksturīgiem augstiem griestiem un lieliem logiem. Tas vien jau kaut ko nozīmējot. Un rāda gan labi saglabāto 1879. gada zemes karti ar mājas pirmā saimnieka parakstu, gan ciltskoku, kurā vecākais cilvēks ir E. Kramfta vecvecvecvectēvs.

“Manam tālajam sencim bija viens Gaiziņkalns, man – jau veseli pieci,” ar smaidu turpina E. Kramfts. “Otrs ir vīru koris “Gaiziņš”, kura sastāvā regulāri dziedu Mežaparka Lielajā estrādē. Ja Lielo estrādi uzceltu Gaiziņkalnā nojauktā skatu torņa vietā, tad skanētu vēl tālāk. Tas tā, humoram, protams. Bet, pavisam nopietni runājot, trešais Gaiziņš man ir “Latvijas Avīze”, kas palīdz dzīvot un dod pamatīgāku skatījumu kopš pirmās iznākšanas dienas, kad laikraksta nosaukums bija “Lauku Avīze”. Un tas nebūt nav pārspīlēti teikts, līdzīgs vērtējums ir daudziem cilvēkiem.”

“Rutuļu” saimnieks par elektriķi un “Madonas elektrisko tīklu rajona” priekšnieku kopā nostrādājis 42 gadus, daudziem gādājot gaismu un elektrības spēku. Tagad tam ir turpinājums citā veidā – gan ļoti aktīvi piedaloties norisēs, kam agrāk neatlika tik daudz laika, gan dodot citiem lasīt savu abonēto “Latvijas Avīzi”. Tiesa, viņš nepieder pie tiem, kas izlasa visu avīzi no viena gala līdz otram gluži vienkārši tāpēc, ka joprojām sitas ar laika trūkumu. Toties interesējošos rakstus un informācijas izlasa kārtīgi, kā pats saka – izsūkāju ar garšu. Vispirms avīzē meklē garās intervijas ar politiķiem un sabiedrībā populāriem cilvēkiem, tad materiālus par vēstures tēmām, svarīgiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Pēdējo lappusi gan izlasa visu, auto pielikumu arī.

“Mans ceturtais Gaiziņš ir bites, reizēm domāju, ka pasaulē par bitēm nav nekā augstāka, nekā pilnīgāka,” E. Kramfts nosaka, kad ejam uz viņa dravu, kurā ir 36 saimes. “Bites mani mīl, dažkārt pat tik stipri, ka kāda arī iedzeļ.”

Biteniekam Edgaram ir interesants domugrauds – par bitēm vai nu to labāko, vai arī – jāklusē. Lielums neciešot tarkšķēšanu. Iedziļināšanos un izvērtējumu gan. Varbūt tāpēc “Rutuļu” saimnieks, kas gadiem ilgi seko visam labajam vecajam un jaunajam biškopībā, ar savu saldo produkciju gadskārtējos biškopju saietos konkursā par garšīgāko medu iegūst augstas vietas. Iekļūt pirmajā divdesmitniekā, ja pavisam ir 150 vai pat 200 medus paraugi no Latvijas malu malām, faktiski nozīmējot uzvaru. Jo pat vislabākajam ekspertam no garšas ziņā ļoti izciliem medus paraugiem izvēlēties pašu izcilāko esot ļoti grūti. Ja esi divdesmitniekā – zini, ka tavs medus patiešām ir izcili garšīgs. E. Kramfts ar tādu var lepoties.

Piektais viņa Gaiziņkalns – viss, kas saistās ar vēsturi, ar senatnīgo. “Rutuļu” sēta vēl nesen bija kā neliels muzejs, ko apmeklēja no tuvienes un tālienes, bet tad E. Kramfts interesantāko no savāktā un saglabātā ziedoja redzamākām seno vērtību krātuvēm. Un tiklīdz kaut kur ver durvis jauna krātuve, viņš ir klāt un rūpīgi iepazīstas ar katru eksponātu. “Priecājos, ka mani saprot un atbalsta ģimene un ka mani Gaiziņkalni lielā mērā ir arī viņu Gaiziņi,” gandarījumu pauž E. Kramfts.