Ceļojums laikā

Ziņa publicēta 13.05.2016
10. maija dienas vidus Madonas novada bibliotēkā tika atvēlēts tikšanās mirkļiem ar Sandiju Semjonovu un Egilu Helmani. Viņi abi dalījās ar klausītājiem spraigā un interesantā vēstījumā par mums tik tālo un nezināmo zemi Afganistānu. Latvijas TV “karsto punktu” žurnālists S. Semjonovs uz Afganistānu devies, lai veidotu sižetus par šo valsti. Ceļojumos turp ar fotoaparātu ceļasomā vairākkārt devies arī E.Helmanis. Ieskatam tēmas, par ko tika runāts šajā tikšanās reizē.

 Kādēļ braukt? Tā ir sava veida piepildījuma meklēšana šeit pierastajai dzīvei. Tā ir pārslēgšanās uz citu realitāti, jau atrodoties lidmašīnā. Iespaidu gūšana, atmiņu un īstās fotogrāfijas.  Cilvēks izveidotā, pierastā vidē kļūst slinkāks, sliktāks, niķi un stiķi te veidojas uz vietas. Ieejam rutīnā, jāredz, jānovērtē un jāpārvērtē sava attieksme pret lietām, vecākiem, bērniem. Rutīna nogalina cilvēkā mīlestību, kardināli mainot vidi, var sakārtot sevi. Tur tu esi balta lapa, ne konti, ne partijas nav būtiski. Tu tur neesi nekas. Tu sāc savu balto lapu pierakstīt no jauna. Kad atgriezies – esi ieguvis pusaudža jūtīgumu uz pasauli, tu paskaties uz visu no cita saktu punkta. Izaicinājumi, piedzīvojumi, riska robeža ar katru gadu paliek mazāka, jo tu ieskaties savu bērnu acīs un saproti, cik tev riskēt.
Vēl? Tur ir vide, kur nav tūristu, kas visu sabojā….

Par viesmīlību, mājām un paražām. Būtiski svarīgas sajūtas: māja, mājas gars. Mājās saimnieks simtprocentīgi atbild par tavu drošību. Cienājot viesi, vecākais dēls stāv blakus un ik pa laikam pasniedz dvielīti, kur noslaucīt rokas. Tēju  lej mazos tējas trauciņos, jo uzskata, ka tā viesim visu laiku tiek izrādīta uzmanība un atvēlēts saimnieka laiks, uzmanot, lai tavs trauciņš vienmēr ir pilns. Ne mūsu lielā brokastu krūze, ko tad dzeram atsevišķi, nesarunājoties, iegrimdami telefona ekrānā. Pa to laiku sievietes jau ir nospodrinājušas viesa kurpes. Mājās – draugs, izrāda cieņu, bet aiz sliekšņa var arī nogalināt.

Lai cik viņi būtu nabadzīgi, gods ir svarīgāks par visu. Pašlepnuma nezaudēšana.

Ticība - pāri visam. Mēs viņu izpratnē esam neticīgie, ja padzeramies ūdeni no viņu akas, spainis ir jāizlej, jo ir padzēries neticīgais.

Par vecākiem. Attieksme pret vecākiem, mājām  ir svēta. Pirmajā vietā vienmēr būs vecāki, tikai tad sieva, bērni. Visus svarīgos lēmumus pieņem vecāki. Ģimene ir liela, brāļi, māsas. Viņi zina un novērtē dzīvības vērtību. Par spīti pastāvīgiem, ilgstošiem nemieriem, iedzīvotāju skaits ir dubultojies. Ir vesela paaudze, kas tikai karo. Vecvecāki nodarbojas ar bērniem, kamēr citi strādā uz lauka, audzē opija magones. Magoņu valsts = narkotiku nauda.

Par sievietēm. Daudzsievība? Uzskats, ka tā ir turīgāku cilvēku sava veida izrādīšanās, jo jau divas sievietes mājās – nemiers, sarežģītāka ikdiena, konkurence savā starpā, nesaticība. Braucot mašīnā, ja vīrietim pietrūks vietas, sievieti, bez kādiem aizspriedumiem, var ielikt bagāžniekā vai uzsiet uz jumta, ikdienā jūtama viduslaiku attieksme, jeb – kā pret mājdzīvnieku, sieviete – saimnieka īpašums. Ja sieviete uzdrošinājusies aizbēgt no savām kāzām, viņu var nomētāt akmeņiem, jo viņa ir apkaunojusi savu dzimtu, ğimeni. Vīrieši un sievietes – divas atdalītas pasaules, pat kāzas svin atsevišķās telpās. Iešana uz aku 6-8 km attālumā pēc ūdens vai strautu – mazgāt drēbes – atbrīvo, dod iespēju satikties ar citām sievietēm, sarunāties. Labu gribot, kad rietumu palīdzības ietvaros tika ciemā uzbūvēta aka, tas nemaz tā neiepriecināja, kā mēs varētu domāt. Tika Izjaukta ierastā kārtība. Dodoties ārpus mājas, sievietes patvērums no ārējās pasaules ir parandža. Sajūtu slieksnis - tikai parandžas atsegta potīte, ko var pamanīt sievietei paejot garām ar smagu nesamo uz galvas. Lai ienāktu afgāņu mājās, jāievēro, ka pie durvīm ir divi klauvekļi: viens ar pilnu vidu, otrs – tukšu. Ja klauvē ar pilno vidu, tad viesis ir vīrietis, sievietes durvis never vaļā, bet paslēpjas mājās.

Par bērniem. Nabadzība – viena no iezīmēm. Daudz bērnu, bet maz bērnības: piecgadīgi bērni jau strādā, mazgā sev drēbītes. Mācības norit vasarā, klajā laukā, uz četriem bērniem – viena pildspalva. Meiteņu skolā – 400 meitenes, milzīgs klusums, aiz viņu mugurām – skolotāja ar rīkstēm. Milzīgs pretstats ar mūsu skolu pārspīlēto brīvību un troksni. Patiesība noteikti ir kaut kur pa vidu. Vedot ziedojumu dāvanas, jāprot izvērtēt, ko labāk sūtīt, jo var arī nesaprast... Piem.: burtnīcas ar trim sivēntiņiem uz vāka būs apvainojums un atgādinās par netīrīgiem dzīvniekiem. Katra ziedojumu dāvana jānodod tiešajiem adresātiem: konfekšu paciņa jāattaisa un jāizdala bērniem, tāpat mācību piederumi, jo nododot starpniekiem, nav nekādas garantijas, ka šīs lietas netiks aiznestas uz tirgu vai nokļūs kādās privātās mājās. Redzētais mudināja vākt Latvijā ziedojumus afgāņu bērniem: pildspalvas, burtnīcas, klades u.c. mācību piederumus. 2010. gadā E.Helmanis, un S.Semjonovs atkal devās uz Afganistānu, lai tos nogādātu bērniem. Skolas piederumi tika nogādāti kādai Maimanas piepilsētas meiteņu skolai. Pateicībā par ziedojumiem 2011. gadā uz Latviju atceļoja šīs skolas meiteņu zīmējumi.  Tie ir kā bezdibenis starp turienes realitāti un mūsu bērnu bērnību. Vispirms zīmējumu izstādi varēja aplūkot Ārlietu Ministrijā, bet 2012. gadā Ogres 1. vidusskolā.

Kalni, karš, spriedze. Mežonīgā daba, kalni rada arī cilvēkos zināmu mežonīgumu. Pierodi dzīvot izdzīvošanas režīmā, lomas ir sadalītas. Kad karavīri atgriežas mājās, ilgu laiku netiek galā ar sevi, citiem sākas depresija, citi pat izdara pašnāvības. Kara apstākļos pierasts, ka: labais-ļaunais ir nošķirti jēdzieni, bet te dzīvojot, tev jātiek galā ar sevi, ar citiem, ar vidi, kur tas viss vienlaicīgi un vienuviet, arī vienā cilvēkā, arī pašam sevī.

Ierodoties Meimanā ar saziedotajām veltēm meiteņu skolai, S.Semjonovs un E.Helmanis saskārušes ar tikko notikuša terorakta sekām, uzspridzinājies terorists, bojā gājuši 40 cilvēki, braucot cauri diviem ciemiem, iespējamas  apšaudes, ceļā tiekam sagaidīti, bet saņemam ziņu, ka neesam vēlami, ka neviens mūs tālāk nepavadīs, ka policija neriskēs ar savām dzīvībām, ka mums pašiem jāuzņemas atbildība par savām dzīvībām, vienīgais, ko iesaka: “Lūdziet dievu!”. Tad nākas pārvērtēt savas bailes, vīrišķību, drosmi, jēgu riskēt, misijas apziņu, pārjautāt sev, vai tiešām nenokļūt līdz galam vēl tos divus kilometrus, ja jau nokļūts tik tālu. Pie katra spēcīgāka trokšņa var mesties skriet vai krist uz zemes, lai paglābtos. Nervi ir uzvilkti kā stīgas, uz tiem varētu spēlēt.

Kas tur šķiet nepieņemami? Grūti pieņemt plova ēšanu ar ne pārāk tīrām rokām, maigi izsakoties. Trauku mazgāšanu notekgrāvī.

Bēgļi. Amerikas un Eiropas vēlme austrumu zemēs ko mainīt, izraisa pretreakciju. Mēs gribam noteikt, kā viņiem dzīvot, bet aizmirstam, ka esam tur tikai viesi. Nebūs svešu bumbu, nebūs bēgļu! Viņiem ir savas paražas, savi tikumi, nevajag iejaukties! Rietumu visatļautību viņi nevar pieņemt ne tur, ne šeit. Ja necienām citās valstīs mieru, kaut nosacītu, tad viņi šeit necienīs mūsu paražas.

Kas paglābs Latviju? Tā pati nabadzība un aukstums. Latvija var būt bēgļu tranzītvalsts. Ja viņi bēg projām, nevajag viņus meklēt!... Būtu jau labi, ja mēs prastu atšķirt, kam patiešām vajadzīga palīdzība.

Ieceres. Sākot ar marta mēnesi, trešdienās, pusastoņos vakarā LTV1 skatāms jauns raidījumu cikls ‘’Deviņdesmitie’’,  ko vada Gundars Rēders. Sandijs Semjonovs kopā ar kolēģiem Baibu Rulli un Hariju Beķeri strādā pie raidījumu veidošanas. Pēdējais S.Semjonova “karstais punkts “ bija – Somālija, bet Egils Helmanis 13. maijā devās uz Irāku.

No 10. – 31. maijam Madonas novada bibliotēkā apskatāma Egila Helmaņa fotogrāfiju izstāde “Atvadas no Afganistānas”. Tās tapušas ceļojumu laikā pa Afganistānu no 2007. – 2013.  gadam. Kā vēsta pats autors: “Šī izstāde ir kā ceļojums laikā un telpā. Atrodoties Afganistānā, ir sajūta, ka esi nonācis viduslaikos. Izstādes mērķis ir likt cilvēkiem aizdomāties par to, cik patiesībā labi mēs dzīvojam un sūkstāmies par maznozīmīgām likstām, nenovērtējot to, kas mums ir. Tie apstākļi, kādos dzīvo afgāņi, ir pavisam citi. Fotogrāfijās var redzēt cilvēku portretus, sadzīviskas ainas, arī bērnus un viņu rotaļlietas, kas ir pavisam vienkāršas, lielākoties paštaisītas. Zem fotogrāfijām nav parakstu, jo es negribu, lai tie bojā pašu fotogrāfiju un skatītājos veido kādu ievirzi. Es neesmu mākslinieks un nepretendēju uz mākslas izstādi. Tā ir foto fiksāža. Esmu fiksējis mirkli, ko vēlos parādīt Latvijas iedzīvotājiem.”

 Stāstījumā ieklausījās Sarmīte Radiņa