Sarunvakara atklāsmes.

„Mēs esam stāstītāju būtnes. Stāsts ir ļoti svarīgs. Bet visi stāsti saistīti tikai ar vienu – lai saprastu pašam sevi.” – tā Valts Kleins teic kādā intervijā. Arī 5.oktobra otrajā sarunvakarā Madonas novada bibliotēkā mēģinājām saprast sevi mūsu kopīgajā un 55gadnieku laikā. Liepājas vējš un jūra veidojuši savus rakstus, spēku, spītību, veselu tēlu sistēmu, ko fotogrāfs Valts Kleins un rakstniece Inguna Bauere turpina nest sevī un ataino gan sarunās, gan pavisam jauši un nejauši iekļauj savos darbos. Jā, abu bērnības stāsti aizveda mūs neklātienes ceļojumā uz viņu bērnības zemi – sajūtām, sevis veidošanās pirmsākumiem, neviltotu prieku un arī nerātnībām - kā pēdu nospiedumiem uzartā piejūras joslā, pirmo kaķeni un pirmo izšauto logu, pirmo iepazīšanos ar elektrību un šāviņiem, nesto ūdeni no akas, kurinātām krāsnīm.

   Sarunas gaitā veidojās saspēle starp vīrišķo prātu un sievišķīgām izjūtām, intuitīvo pasauli, meklējot līdzsvaru, harmoniju.

   Ceļojot atpakaļ laikā, Valts atcerējās, kā pievērsies fotomākslai. Tas droši vien veidojies likumsakarīgi, jo, kā vēlāk izrādījies, viņš pat piedzimis fotodarbnīcā. Tēva brālis Mārtiņš Kleins - operators lieliskām latviešu kinofilmām („Vella kalpi”, „Nāves ēnā” u.c.), tēvs aizrāvies ar literāriem darbiem, viņam bijis sapnis – radīt filmu, kurai Valts būtu režisors, Mārtiņš – operators, bet viņš rakstītu scenāriju. Šī ideja virmojusi apkārt, kamēr augts. Ceļā uz kino - jāapgūst arī fotogrāfija. Kādā brīdī intuitīvi saprasts, ka fotogrāfija suģestē vairāk.. Ceļš vedis uz Rīgu, kur liepājniekam nācies sevi pierādīt, iestājies fotoklubā, meklējis studiju iespējas. Radošo eksāmenu Maskavā nokārtojis izcili, tomēr ar vairāk kā piecdesmit kļūdām krievu valodas diktātā izkritis. Pēc tam gadu mācījies krievu valodu, sācis studēt Sanktpēterburgā, ieguvis pirmo profesionālo diplomu un apņēmības pilns sācis sevi apliecināt Latvijas fotomākslā. Mainoties laikam, notikumiem, profesionālās izstādes atkāpjas maliņā, lai dotu vietu komercfotogrāfijai (studija Secret Garden Studio), kur fotogrāfs ir atkarīgs no klienta: esi labs fotogrāfs, ja spēj izpildīt klienta idejas, no tevis negaida paša kreativitāti, ar ļoti retiem izņēmumiem. „Un tad pamazām tu apaudz ar profesionālo kretīnismu. Es zināju, kāda ir labākā kompozīcija, asuma dziļums un kurš ir īstais brīdis, kad jāfotografē. Reiz, fotografējot ainavu, novēroju – es stāvu milzīga notikuma vidū, taču, kad pielieku fotoaparātu pie acs un mēģinu to iedabūt četrstūrītī, nekas nesanāk. Es to mēģināju notvert ar spēku, vardarbību, profesionālu nolūku. Sapratu, ka ir jāraugās dziļāk un tālāk”- tā Valts Kleins.

    Valts: „Tu izej cauri tam, ka tev visu ko gribas. Tādiem kā egoisma piesātinātiem lokiem. Man gribējās būt atzītam fotogrāfam, gribējās savu studiju, labi pelnīt, darīt to vislabāk no visiem, gribēju būt redzams un atpazīstams. Un es visu to dabūju. Tu to vari kāpināt daudzās pakāpēs un kļūt par šo reizinājumu vergu. Bet ko tālāk? Kas ir vēl aiz visa tā? Es aiz tā vairs neko nesaskatīju. Vieni aug uz augšu pa vertikāli, bet otri - horizontāli. Jaunībā ir svarīgi justies varenam. Jo lielāks perimetrs ap tevi, jo tu domā, ka vairāk zini un ietekmē, bet pienāk brīdis, kad gribi augt uz augšu, bet tad tu ieraugi, ka paliec viens. Tur nav nekādu traģēdiju, tā ir neaprakstāma viegluma un brīvības sajūta, kurā tu piepildies ar jaunām atziņām, zināšanām un izpratni. Tad tu saproti, ka tu neko patiesībā nezini, ka neko daudz nevari apgūt, ka pasaule ir neizsmeļama, bet tu vari mainīt dimensiju.”

     Sevis meklējumos jau no studiju gadiem devusies arī Inguna Bauere: Jelgava, Celtniecības fakultāte, būvniecība, kolhozu laiks, Vidzeme – Vecpiebalga, Ērgļi, skolotājas darbs, patika un nepatika, darbs - kā aicinājums vai pienākums. Tanī pat laikā piešķirta lieliska dāvana vienam cilvēkam: Liepāja un Vecpiebalga. Iespēja rakstīt par tiem, kas tev apkārt: vēlme izteikt savu viedokli par apkārt notiekošo, pirmie publicitātes mēģinājumi presē, veiksmīgas intervijas, stāsti un – pirmais romāns. Pirmās sajūtas, vedot to uz Rīgu konkursam, un prieks par pozitīvo novērtējumu savam darbam. Un tad jau – meklēt rakstos, izzināt vēl un vēl, pārbaudīt, salīdzināt, meklēt vēl un vēl, tad ļauties, lai varoņi paši ved un stāsta savu stāstu. Būt ieinteresētai pašai, lai vēlāk ieinteresētu savus lasītājus. Apgūt prasmi saprasties ar Latvijas kultūras dižvīru sievām, domāt un just vienā valodā. Būt rakstītājai, stāstniecei, gadsimtu starpniecei Laikā un darīt to ar prieku.

    Ingunu gaida vēl kāds nepiepildīts sapnis - neuzrakstītais stāsts par dzintara vācējiem, meklētājiem savā dzimtā. Inguna: „Tad, kad tu kaut ko ieceri, jā, šo man vajag izdarīt – paši materiāli sāk nākt pie tevis, it kā tiek dota kāda atļauja. Tas nozīmē, ka tiek dots uzdevums, darbs, kas gaida būt izdarāms. Kārtējo reizi pārliecinies, ka nekas tāpat vien nenotiek, viss kaut kā ir savstarpēji saistīts. Tad rakstot – vēl viena vēlme - saglabāt vārdus, kas iet zudumā.”

     Lai vairāk pamanītu, Inguna ceļo Laikā, bet mums pašiem, lai notraustu ikdienas rūsu, varbūt arī pavisam reāli – vajag izkustēties, aizbraukt – lai atkal atgrieztos...

    Valts: „Svešā vidē nonācis, cilvēks paliek ļoti redzīgs, dzirdīgs, atdzīvojas visi maņu orgāni. Kad pārāk ilgi atrodies vienā vietā, visu redzi no ļoti tuvas distances.”

    Viss, kas nepieciešams, tikai vērīgāk ieskatīties pasaulē, ļaut vaļu fantāzijai un zemapziņai, tad viss šķiet interesantāks, daudzslāņaināks, atliek vien nepārtraukti to izzināt, ņemot talkā asociatīvo domāšanu. „Ikreiz, atverot vienu slāni, aiz tā tu ieraugi kaut ko citu. Un tur ne tikai atveras jauns slānis, bet veidojas tēli”- V.Kleins.

    Valts jūtas laimīgs, kad jauns rīts kā kaleidoskopā liek kopā jaunu dienu. Apņēmības pilns dzīvo, ieklausījies gudro un viedo padomos, bagātinājies pats un dzīves gudros stāstos bagātina apkārtējos. Valts: „Pasaule apkārt ir jāredz mīlestības pilna. Ja tu izrādīsi kaut mazāko mīlestību pret to, tā tevi atalgos desmitkārt.”

    Valtam kāds viedais Indijā par mūsu vienaudžiem stāstījis, ka sešdesmitajā gadā Latvijas koordinātu sistēmā dzimušie esot ārkārtīgi spēcīgi cilvēki, nākuši pasaulē bez jebkādām piedevām un bonusiem, pašiem jāizaug, pašiem jārada savs talants, savs spēks, enerģija, pārliecība, tad uz šīs bāzes kādā vecumā iziet uz trases un dara brīnumu lietas. Iespējamība – noslinkot, neko neradīt. Nākošiem dzimušiem jau ir kādi īpaši, līdzi doti uzdevumi. Varbūt tāpēc tieši šajā gadā dzimušie, patreizējie 55 gadnieki tik daudzi ir radoši cilvēki… 

    Vakara gaitā šķita, ka var aizmirst par ikdienu, rūpēm, tika saņemts un gūts, piepildītas radošuma kāres, lai rosītos tālāk. Mēs dzīvojam katrs savu, neatkarīgu, unikālu dzīvi, saskaramies it kā ar stūrīšiem vien, bet tas ir tā vērts. Paldies viesiem!

                           Sarmīte Radiņa – Madonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre

 

P.S.

  Vēl kāda Valta Kleina atziņa, izlasīta intervijās, kas tik ļoti sasaucas ar sarunvakarā dzirdēto:

     „Visas tās kategorijas, ap kurām mēs visu laiku rotējam - ciešanas, bēdas, skaudība, nenovīdība, salīdzināšana, sarūgtinājums  - tas viss kļūst tik margināls, tas atkāpjas, kļūst tik sīks un nenozīmīgs. Un jo tālāk mēs ejam pa šo ceļu, jo bālākas visas šīs nebūšanas kļūst, kamēr izzūd, un tas ir pasakaini. - Jēzus aicinājums tapt redzīgiem vēl joprojām ir spēkā. - Un bieži vien mēs mēģinām lūkoties kaut kur tālu prom, tālākajā stūrī, ignorēdami to, kas mums notiek deguna priekšā. Mums patīk paļauties uz lielām, gudrām, augstākām autoritātēm, lai gan mēs to visu paši varam izdarīt un ieraudzīt tepat - viena kvadrātcentimetra robežās. Viss Visums ir tai pašā vienā ūdens pilienā.” 

     „Es fotogrāfiju esmu sapratis kā vienu no saviem maņu orgāniem - tāpat kā cilvēkam ir tauste, oža, redze, dzirde. Tā ir tikai veids, kādā es uztveru pasauli. Tādā veidā pasaule ienāk manī un mani pilnveido. Prāts iedomājas, ka viņš ir karalis un saimnieks. Esmu sapratis, ka prāts mani ir ierobežojis neskaitāmos veidos nepārtraukti katru dienu. Un tāpēc sev esmu ārkārtīgi daudz laupījis no visas pasaules skaistuma un harmonijas. Tajā brīdī, kad tu to saproti, sākas jauna dzīve, atveras acis un tu spēj priecāties par visu kā bērns.”

Bildes no sarunvakara skatīt galerijā.